Ir mirklis un pasaule sabrūk. Atkal un no jauna.
Es jūtu ko nelāgu nākam. Tas runājot par manu iekšējo pasauli. Morāls nespēks un tas pasauks to tukšo, melno caurumu, kas mani ir apciemojis jau agrāk. Sāp sirsniņa, bet es pati esmu vainīga. Laikam.
Ak, kā es gaidu to laiku, kad es būšu pati sev un ne no viena neatkarīga. Kad neviens man nevarēs pārmest vai atņemt. Es to gribu vairāk par visu šobrīd. Bet man jābūt stiprai :)