Ne velti saka, ka cilvēks sevi visvairāk spēj bojāt pats ar savu prātu. Tas gremo katru stūrakmeni savā galviņā un vaino pasauli un citus tajā, ka jūtas slikti pēc šī tik ļoti "vajadzīgā" procesa. 

Ziniet, jo vairāk mēs uzzinām, jo mazāk iemeslu ir priecāties. Slēp visu, ko vari noslēpt un miers Tevi aplaimos. Vai tā būs melošana ? Neuzticība ? Nē, tā būs sevis pasargāšana, jo vārdi, kas nāk no cilvēka, kuram prāts darbojas nevēlamā virzienā, grauž sirsniņu pārlieku sāpīgi. 

Es ne reizi neesmu cilvēku apzināti laidusi savā uzticības lokā, lai viņš tur radītu plaisas un sāpes. Ja šādi notiek, tad agri vai vēlu vajag iztīrīt savu dārzu, lai nesaaug pārāk daudz nezāļu. 

Sargāt sevi, palikt ar sevi un aizstāvēt. Misija turpinās, priekā. 

  Ir mirklis un Tu apjēdz lietu patiesumu. Lietu realitāti. Un izsaiņo ikdienu un notikumus kā tikko pasniegtu dāvanu. Bet izsaiņo, nevis noliec plauktā skaisti saiņotas kā līdz šim. Īsāk un vienkāršāk sakot- novelc brilles un skaties uz pasauli un visu sev apkārt ar skaidru redzējumu. 

  Un es pat nezinu, vai mainās ļoti daudz. Mazliet laikam jau mainās gan, ja reiz sirsniņa reiz pa reizei mazliet iesāpas un meklē taisnīgumu it visā. 

  Ir pagājis jau mazs brītiņš, kopš viss ir citādāk. Daudz ir mainījies un pat tik, ka man nebija ne jausmas, ka tā var būt un ka tas notiks ar mani. 

 Tikai ir tāda lieta, ka pienācis tas brīdis, kad man ir jādomā, vai tas ir tas, ko es esmu gaidījusi. Jā un nē un mazliet pat vairāk.